Parasti izmantotā stiprinājumu virsmas apstrāde ietver apstrādi ar fosfatēšanu, cinkošanu, apstrādi ar dakrometu, apstrādi ar karsto cinkošanu, apstrādi ar plastmasas izsmidzināšanu, apstrādi ar anodēšanu, apstrādi ar elektrostatisko izsmidzināšanu, termisko apstrādi un apstrādi ar karburēšanu.
Fosfatēšana : melna vai melni pelēka, veidojot fosfatēšanas plēvi uz stiprinājuma virsmas, lai uzlabotu nodilumizturību. Fosfēšanas plēves viendabīgums ir labs, tas gandrīz neietekmē izmēru, kas ir labvēlīgs vēlākam krāsošanas procesam, un ir piemērots stiprinājumiem kastē, kas saskaras ar eļļu, un stiprinājumiem ar augstām prasībām vītnes caurlaidei. mērierīce vai krāsošanas prasības vēlākā secībā.
Galvanizācija ir izplatīta stiprinājumu virsmas apstrādes metode. Stiprinājumu virsmai ir piestiprināta metāla plēve, lai uzlabotu to izturību pret koroziju. Kopējās galvanizācijas metodes ietver cinkošanu, niķelēšanu un hromēšanu. Cinka pārklājums var efektīvi novērst stiprinājumu rūsēšanu un ir piemērots visbiežāk sastopamajiem stiprinājumiem. Niķeļa pārklājums var uzlabot stiprinājumu izturību pret koroziju un ir piemērots stiprinājumiem, ko izmanto korozīvā vidē. Hromēts pārklājums var palielināt stiprinājumu nodilumizturību un izskatu kvalitāti, un tas ir piemērots stiprinājumiem ar augstām prasībām.